Par mums

Leģenda vēsta, ka reiz Muižkalnā visi pārsmējušies, jo nav varējuši beigt smieties par iepriekšējās dienas ķibelēm. Šo stāstu mums ar kāru muti izstāstīja Muižkalna ķēķa galvenās pavarda turētājas Draiskās Dārtas mazmazmazmazmazdēls Alfrēds, kurš šobrīd ir uzņēmuma dzirkstelīte, motoriņš jeb pozitīvais tēls, un viņam vienmēr ir rūcošs vēders. Visi viņu ciena, jo Alfrēds zina daudz un pamatīgi, vienmēr saglabājot intrigu par stāsta beigām. Nav ne mazākā pamata neticēt, jo tā var saiet ragos ar Alfrēdu, kā rezultātā viņš izjokos tā, ka visi noticēs. Nav diena bez smiekliem, melnā un baltā humora, kā arī īsteniem stāstiem par mūsu saknēm, kaukāziešiem vai īstiem itāļiem, kuri dalījušies savās receptēs, radot Vero Salami. Ik dienu Alfrēds atjauno senās Muižkalna receptes, produktu nosaukumus un pagatavošanas tradīcijas. Var vien pabrīnīties, kur cilvēkam tik daudz recepšu sakrājies galvā. Tas tik ir Kroņa numurs – Alfrēds ir staigājoša enciklopēdija. Visi pavērtu muti stāv un klausās. Piemēram, viena no receptūrām radusies, jo reiz Muižkalna pagrabos tapusi īpaša desa - ( jūs neticēsit!)  - Jāzeps esot iemīlējies Līnā. Pēc kāda laika abi esot nolēmuši dzert kāzas. Kāzu laikā muižas pagrabos tika aizmirsta gaļa, kura atrasta pēc mēneša. Pagrabs esot gandrīz aizdedzies, jo sulaiņi sakurinājuši alkšņu malkas ugunskuru, kas visu šo laiku gruzdējis. “Pasak, viens cilvēk, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu!” atkal savas acis bola Alfrēds. 


Labākais, ka šī desa bijusi varen garda. Tā nu saime pētījusi, kā tas tā var gadīties.  


Gribam apgalvot, ka, pateicoties Alfrēdam, Muižkalna gaļas pagatavošanas Leģenda nav zudusi, jo tā ir kā zibenīga Lode, kas parasti trāpa desmitniekā.


Svarīgi, ka ikdienas, jokus plēšot, apzināmies - mūsu produkcija ir radīta īpašā, leģendārā varenās muižas pagrabu gaisotnes atmosfērā, tikai un vienīgi izsmalcinātiem un rūcošiem vēderiem, jo, kā saka Alfrēds,- “Ēst gaļu nav lēmums, tas ir instinkts”. Hi,Hi, atkal jau viņš plēš savus melnos jociņus! Nu kā var nesmieties, bet tas mūs saliedē un dod motivāciju darboties, attīstīties, būt īstiem, atsaukt atmiņā un radīt ko senu un īpašu. 


“Muižkalna gaļa – tā ir karaliska gaume,” saka Alfrēds. Vai tad kūpinājums un vēl izturēts pienā nav karalisks gardums? Pie katras atrastās receptes vai garšu buķetes Alfrēdam ir teiciens: “Leģenda atgriežas!”


Ā, jā, īpaši svarīga mums ir rukšu un vistu labturība, tāpēc Alfrēds stingri pārbauda, vai viss ir vislabākajā kārtībā un, ar vienu aci piemiedzot, kā arī paraustot savu īsteni labās ožas degunu, nosaka: “Muižkalna rukši zina, ko ēduši. Ja netrāpīsiet mērķī, sākšu šaudīties ar Patrondesiņām. Neaizmirstiet, ka Felicita to visu vēros!”


Tā nu mēs te ņemamies, smejamies un burzāmies. Šad tad jau, protams, uznāk pa kādai Kaprīzei, bet ķēķa Felicita, kā jau sievišķis, visu saliek pa vietām bez vai ar Intrigām. “Tas tā, lai esam droši, ka virtuves gaiss tīrs no nepiederošām personām un kāds nenāk degustēt Nakts cīsiņus, jo Mednieku Burziņam nav vieta ķēķī un Spēkavīri parasti trenējas svaru zālē,” nosaka Viltīgais Zaķis, vērojot šo jandāliņu un piebilstot, ka tāds tingeltangels vien mums te sanākot. Bet nu, spriediet paši...mums ir jautri!